Gaušis Viesturs (1962)

LaMSF prezidents 1997-2000

PSRS starptautiskās klases sporta meistars 1985.g.

Personas dati

Dzimis	1962.gada 29.septembris
Dzīvesvieta	Saldus rajons, Ezere
Ģimenes stāvoklis	Sieva Inta, dēls Gundars, meita Agnese
Sporta veids	Motokross
Izglītība, nodarbošanās	Ezeres vidusskola, Liepājas pfof. tehniskā skola, uzņēmējs, Saldus domes deputāts (2 sasaukumi)

Dzimis 1962.gada 29.septembrī, Saldus rajona Ezerē. Septiņdesmito gados sāk nodarboties ar motokrosu, ir starptautiskās klases sporta meistars motokrosā, vairākkārtējs PSRS un Latvijas čempions motokrosā, viens no Latvijas visus laiku labākajiem motosportistiem. Šobrīd Viesturs ir sabiedriski aktīvs motosporta entuziasts un uzņēmējs, sporta tradīcijas nodevis savam dēlam Gundaram Gaušim.

Labākie rezultāti/ Statistika

1980	zelta medaļa LPSR meistarsacīkstēs jauniešiem
1981	LPSR čempions 500 cm 3 klasē
1982	LPSR čempions 250 cm 3 klasē; 2.vieta PSRS meistarsacīkstēs junioriem 250 cm 3 klasē
1983	Maskavas čempions 250 cm 3 klasē
1984	Maskavas čempions 250 un 500 cm 3 klasē
1985	individuāli 3.vieta, PSRS izlases komandai sociālistisko valstu“Draudzības kausā” 1.vieta (par šo uzvaru Viesturs Gaušis iegūst Starptautiskās klases sporta meistara nosaukumu)
1986	uzvara 1.braucienā starptautiskajā motokrosā Francijā
1987	Čehoslovakijas pasaules meistarsacīkšu etapā pusfinālā un finālā uzrāda labāko laiku; 1.vieta PSRS Bruņoto spēku čempionātā 250 cm 3 klasē; PSRS čempions 500 cm 3 klasē
1988	3.vieta PSRS meistarsacīkstēs 500 cm 3 klasē

Viesturs Gaušis dzimis 1962.g. 29.sept. Saldus rajona Ezerē, “Drēbniekos”, aptiekas vadītājas Regīnas un pienotavas direktora Linarda ģimenē. Viesturam ir māsa Ira. No 1969. līdz 1980.g. Viesturs mācās Ezeres vidusskolā. Skolas gados viņam ir daudz interešu. Vidusskolas pēdējā (11.)klasē, pat bez vecāku ziņas, aizbrauc uz Brocēniem un piesakās motosporta klubā. Tur jāiztur iestāju eksāmens. Ar jaudīgu krosa motociklu ČŽ-250 cm3 (32 zirgspēki), ar kādu nekad nav braukts, Viesturam jābrauc no kluba līdz trasei 2 km un pa sniega kupenām jāpierāda, kā prot braukt. Neizpalika kritieni, bet pēc gadiem dzirdētas atsauksmes, ka tāds iesācējs redzēts pirmo reizi, kas uzreiz jau spēj apsteigt tos, kas trenējušies gadiem. Toreiz Viesturam mocis ir viss - aizraušanās un dzīves jēga. Pēc mēneša Latvijas motosportistu izlase brauc uz treniņnometni Sevastopolē (Ukrainā). Brocēnu motokluba treneris Aldis Kalniņš izkārto arī Viesturam vietu izlases treniņos un piedevām vēl atdod savu sagatavoto motociklu 500cm 3 čežetu. Tas ir liels gods un atbildība. Pēc nometnes rezultāti acīmredzami aug. Ar Viesturu sāk rēķināties.

Sākas treniņi Latvijas čempionāta sacensībām jauniešiem. Rudenī (1980.g. aug.) Bauskā Viesturs kļūst par Latvijas čempionu jauniešiem 125cm 3 klasē. Turpinās treniņi, darbs ar motocikliem. Viesturs iemācās virpot, metināt un, galvenais, izkopt savu gribasspēku. Paiet ziema, un 1981.g. vasara atkal atnes Viesturam Latvijas čempiona godu, tikai jau 500cm 3 klasē vīru konkurencē. Uzvaras sacensībās vairs nav retums, viss iet no rokas. Rezultāti ir arvien labāki un stabilāki. Lai obligātais dienests padomju armijā neizjauktu tikko uzsākto karjeru, Viesturs sāk mācīties Liepājas profesionāli tehniskajā skolā, kur iegūst smagās automašīnas vadīšanas tiesības. Tās lieti noder tālākajā dzīvē. Nākamais - 1982.g. - atkal atnes Viesturam Latvijas čempiona godu 250cm 3 klasē. Rudenī pienāk laiks dienēt armijā. Viesturs 1982.g. vasarā jau vairākkārt piedalījies PSRS čempionātos junioriem un arī pieaugušo klasē, un Maskavas ACSK (Armijas centrālais sporta klubs) trenerim Nikolajam Jefimovam tas nepaliek nepamanīts. Viņš piedāvā obligātā dienesta 2 gadus (1982.-1984.) pavadīt Maskavā ACSK. Jau 1983.g. vasarā Viesturs kļūst par Maskavas čempionu 250cm 3 klasē. 1984.g.- par Maskavas čempionu 250cm 3 un 500cm 3 klasē. 1984.g. dec. Viesturu uzaicina uz PSRS izlases fizisko treniņnometni. Uzcītība un gribasspēks ir tik liels, lai paliktu izlasē un tiktu pie jauna KTM (Austrija) motocikla, ka Viesturs ar saviem fiziskajiem rādītājiem izcīna 1.vietu starp ilggadīgiem izlases vīriem un paliek stabils izlases dalībnieks. Protams, ja Viesturs būtu no Krievijas, tad PSRS izlasē būtu daudz vieglāk, bet tā kā no Latvijas, tad tiešām bija jābūt izcilam, lai tiktu tālāk. 1984.g. uzvaras laurus Viesturs plūc arī PSRS Bruņoto spēku čempionātā. Obligātais dienests beidzas, un Viesturs noslēdz līgumu vēl uz 2 gadiem un paliek Maskavas ACSK.

Liels nopelns Viestura izaugsmē ir trenerim N. Jefimovam, kas ir īsts motokrosa fans un labs cilvēks. 1985.g. janv. sākas pirmās treniņnometnes PSRS izlasē Sočos. Tur sākas cīņa par to, kuri sportisti brauks uz sociālistisko valstu „Draudzības kausu”. Kausa izcīņa notiek 6 valstīs: Ungārijā, Bulgārijā, Rumānijā, Vācijā (VDR), Čehoslovākijā, Polijā. Viesturs 1985.g. izcīna „Draudzības kausā” 3.vietu ar KTM- 250cm 3 motociklu. 1986.g. Viesturs piedalās tikai dažos „Draudzības kausa” etapos un Vācijā izcīna 1.vietu 250cm 3 klasē, jo sākas gatavošanās pasaules čempionātam 250cm 3 klasē. Protams, šī iespēja tika sasniegta ar ļoti lielu gribasspēka un pacietības koncentrāciju treniņos. 1985.-1986.g. ziemā bija jāiztur 5-6 treniņnometnes pa divām nedēļām, kur treneri visu laiku Viesturu vēroja. Ja „paklupi”, varēji būt brīvs, neviens nelūdzās, vietā bija jau cits sportists.

Viesturs cīnījās kopā vēl ar 3 perspektīviem sportistiem: Andresu Krestinovu (Igaunija), Andreju Ļedovskoju (Krievija), Aleksandru Morozovu (Ukraina). Vienmēr pirms pasaules čempionāta treneri teica tā: „Uz nākošo etapu, piem., Itāliju, brauks trīs no jums četriem.” Protams, neviens negribēja palikt mājās, un 1986.g. uz sacensībām aizbrauca visi četri, jo visi bija labi. Pirmais gads Viesturam pasaules čempionātā bija grūts, nebija pieredzes, arī pienācīgas tehnikas - brauca ar standarta KTM – 250 cm 3 . Konkurenti brauca ar unikāliem, speciāli gatavotiem, uzlabotiem močiem (amortizācija, motora jauda, palielināti bremžu diski). Otrs gads (1987.) jau labāks, jau stabili brauca pirmajā desmitniekā. Jāņem vērā, ka uz etapu atbrauc 100 un vairāk dalībnieku, bet uz startu tiek tikai 40 sportisti. Visi 100 dalībnieki tiek sadalīti divās grupās un notiek laika kontrole, kurš visātrāk var nobraukt vienu apli. Ja esi pirmajā trīsdesmitniekā, tad tiec tālāk. Iepriekšējā gada 10 labākie braucēji tiek pie starta bez laika kontroles. Viesturam Čehoslovākijas etapā ar standarta motociklu KTM-250 izdevās uzrādīt sestdienas atlases braucienā pirmo labāko laiku un starp svētdienas labākajiem 40 dalībniekiem arī pirmo starta laiku. Viesturam labākie rezultāti bija no 7. līdz 10.vietai atsevišķos etapos.

Pirms katra brauciena uz pasaules čempionātu un atbraukšanas no tā, sportisti piedalījās pieņemšanā pie DOSAAF Centrālā auto moto kluba priekšnieka - ģenerāļa, kurš vienmēr jautāja, kā klājas armijā, kādi ir rezultāti. Treneri tad taisnojās, ka rezultāti ir tādi, kādi ir, un ka standarta motociklu vajag uzlabot. Ģenerālis, kā jau armijā, teica: „Nevarat pret kalnu apdzīt, vajag apdzīt no kalna uz leju!” Tas bija diezgan smieklīgi, ka ar tādiem padomiem centās iespaidot sportistus. Bet tāda bija kārtība, ģenerāļi gribēja uzvaras kā karā par katru cenu - 2 gados iegūt pasaules čempionāta medaļas ar standarta motocikliem. Trešajā gadā pateica vienkārši – uz pasaules čempionātu nebrauksim, jo tas ir ļoti dārgs sporta veids. Paredzēto naudu gan ārzemēs tērēja delegācijas vadītāji savām vajadzībām - pirka televizorus, video un magnetofonus, ko vest mājās, jo toreiz tādas mantas mums bija grūti dabūt. Bet sportisti dzīvoja nevis 3 un 4 zvaigžņu viesnīcās, kā bija paredzēts, bet gan viesnīcās, kur tualete un duša ir gaiteņa galā. Kaut gan ir iespēja arī turpmāk palikt Maskavā, tiek piedāvāts divistabu dzīvoklis un iespēja mācīties militārajā kara institūtā, ar 1987.g. Viesturs pārceļas uz Rīgas ASK Armijas sporta klubu).

Viņš apmetas uz dzīvi Saldū, kur dzīvo joprojām. Par treniņu bāzi izmanto Saldus sovhoztehnikuma motoklubu. 1987.g. izdodas izcīnīt čempiona titulu PSRS čempionātā, kas notiek Bauskā. Tas ir liels sasniegums, uz ko Viesturs gatavojas septiņus gadus. 1987.g. Viesturam ir veiksmīgs gads. Par PSRS čempiona titula izcīnīšanu Viesturam armijas sporta klubs piešķir vieglo auto VAZ-2009 jeb žiguli (jaunais modelis). Tolaik tas veikalā maksā 9000 rbļ., bet tirgū - 27000 rbļ. Šajā gadā (26.sept.) Viesturs apprecas ar meiteni Intu Liepu no Brocēniem un iestājas Latvijas fiziskās kultūras institūtā. Pēc gada kā dāvana kāzu gada jubilejā (26.sept.) piedzimst dēls Gundars. Tālākā sporta karjera notiek, Viesturam pašam organizējot treniņus un izbraucienus ārpus Latvijas. Liels paldies pienākas Saldus sovhoztehnikuma direktoram Ojāram Garozam, kas Saldus motokluba sportistiem atļāva pastrādāt vienu ziemu mežā, lai nopelnītu motociklus. Kad pavasarī sportisti izbrauca ar jauniem, salātzaļas krāsas „Kawasaki”, tā bija sensācija Latvijas motokrosā.

Viesturs piedalījies visās nozīmīgākajās sacensībās Latvijā, piem., „Gaujas kausā” uzvarēja 7 gadus pēc kārtas. Guvis starptautisku pieredzi ārzemju trasēs Holandē, Austrijā, Itālijā, Francijā, Portugālē, Spānijā, Luksemburgā, Čehoslovākijā, Dienvidslāvijā, Anglijā, Beļģijā, Šveicē, Vācijā, Zviedrijā, Somijā, Brazīlijā, Amerikā. Liela nozīme Viestura sportista karjerā bijusi trīskārtējam pasaules čempionam Genādijam Moisējevam, gan PSRS izlasē, gan 1990.g. Amerikā pasaules čempionātā, kur Genādijs noorganizēja braucienu uz pēdējo pasaules čempionātu 500cm 3 klasē un paņēma līdzi tikai 2 sportistus no PSRS izlases - Andresu Krestinovu un Viesturu Gauši. Viesturs ieguva 14.vietu kopvērtējumā, kas tāda mēroga sacensībās ir ļoti labs rādītājs.

1991.un 1992.gadā Viesturs uz pasaules čempionātiem brauc pats ar savu transportu -busiņu „Mersedes Benz-508”. Ar Viesturu kopā brauc mehāniķis Gundars Bitmanis. Mehāniķi bijuši vairāki, bet Gundaru viņš atceras kā ļoti labu speciālistu. 2 gados Eiropa tiek izbraukāta krustu šķērsu. Rezultāti vidēji, jo pašam jāpelna, pašam jāorganizē, pašam jābrauc. Tas nav viegli, treniņiem atliek maz laika. 1992.g. nogalē Viesturs pārtrauc piedalīties pasaules čempionātos. Viņš ir pateicīgs saviem sponsoriem - SIA „Aloja Starkelsen” Hansona k-gam, SIA „ Gaušis un CO” Ērikam Grinbergam, Raitim Šauriņam no Ventspils. Ar motokrosu Viesturs nodarbojas līdz 1997.g., pēdējās sacensības ir Saldū „Bērzu” trasē, kur pirmo iebraucienu uzvar, bet motocikla tehniskas kļūmes dēļ otrā iebraucienā nepiedalās.

Tēva gaitas motosportā uzsāka arī Viestura dēls Gundars, kas uz motocikla tika uzsēdināts jau 5 gadu vecumā. Kļuva Latvijas čempions 50cm 3 klasē, izcīnījis 2.vietu 60cm 3 klasē Latvijas čempionātā. Piecus gadus brauca, nopelnījis ap 100 kausiem, jo tagadējos laikos ar kausiem neskopojas. Viesturam kausu ir mazāk, ap 70, jo kādreiz tos deva retāk. Tad deva citas balvas – piepūšamos matračus, šaha dēļus un dambretes galdus, makšķeru kātus, vāzes. Medaļu gan Viesturam ir vairāk – pilna kaste, dēlam tikai 10. Gundars sāka spēlēt arī hokeju, iepatikās, un motosports tika pastumts malā. Četrus gadus vecāki vadāja dēlu uz hokeja treniņiem Rīgā. Ģimene jau gatavojās pārcelties uz dzīvi Rīgā. Bet dakteri konstatēja, ka Gundara sirds nav īsti gatava tādu treniņu slodzi izturēt. Tā Rīgai un lielajam hokejam tika pārvilkta svītra. Hokejs patīk arī pašam Viesturam, kopā ar dēlu spēlē Saldus rajona čempionātā. Abi ir rajona čempioni hokejā. 1992.g. Intas un Viestura ģimenē piedzima meita Agnese.

Jau 90.gadu sākumā Viesturs pievēršas uzņēmējdarbībai. Kad Viesturs pievēršas biznesam, viņam ļoti noder sporta gaitās iegūtais un izkoptais gribasspēks. Sākumā viņš nodibina firmu „ Gaušis un Partneri” (degvielas un eļļu tirdzniecība, uzpildes stacijas Ezerē un Nīgrandē). 1993.g. tiek dibināta firma SIA „SVA”, tas ir otrs uzņēmums, kas nodarbojas ar pārtikas vairumtirdzniecību un mazumtirdzniecību; tam pieder arī veikals „Husqvarna” un serviss, autoveikals, autoserviss, auto tirdzniecība, noma, auto pārrakstīšana.

No 1995.(?) līdz 1999.g. Viesturs Gaušis ievēlēts par Latvijas motosporta federācijas prezidentu un godam pilda savus pienākumus. Arī Saldū piedalās pilsētas dzīvē un kļūst par Saldus pilsētas domes deputātu un strādā divus sasaukumus – 8 gadus. 2005.g. nodibina firmu „Veides Nami”, kas nodarbojas ar nekustamajiem īpašumiem un celtniecību. Firma Saldū rekonstruē 63 dzīvokļu māju, kas ilgu laiku bija pamesta novārtā. Tagad māja ir atjaunota un ir izskatīgākā visā Saldū. Viesturs ir savas zemes patriots un daudz dara Latvijas, Saldus cilvēku labā arī kā uzņēmējs. Attīsta, sakārto, labiekārto apkārtni, būvē dzīvokļus, bet pats galvenais – dod cilvēkiem darba vietas, savās firmās viņš nodarbina ap 100 cilvēku.

Viesturs par pašu galveno dzīvē uzskata darbus, kas padarīti.

Skolas gadi – sporta gaitu sākums

Skolas laikā Viesturam sportā visās disciplīnās gājis labi. Vieglatlētika, krosi, lodes grūšana, slēpošana, basketbols - viss padevās. Soļošanā arī Latvijas čempionātā piedalījies. Paticis volejbols. Sākumā sporta skolotājs Māris Viļumsons, tad Guntis Ulmanis mācījis. 11.klasē jau labi spēlējis, ar skolas komandu braukājis uz spēlēm. Diplomu no skolas laikiem daudz. Pirms viss sācies ar močiem, bijis velosipēds: „Aizrautīgi braukāju ar velosipēdu, gan sacenšoties ar skolas biedriem uz dīķa ledus, gan braucot atpakaļgaitā, gan sēžot uz velosipēda stūres. Patika izjust savu varu pār braucamo. Reiz draugs Aldis Redovičs iedeva savu saķīlēto mopēdu. Braucu gar Centra dīķa malu, forša smilts, pabraukāju, ieskrēju līkumā ūdenī, un tā arī „adrenalīns radās”. Gribējās pašam mopēdu. Strādāju visu vasaru kolhozā „Ezere”, nopelnīju 30 rbļ. un nopirku mopēdu „Gauja”. Tad sāku skrūvēt, taisīt, darboties.. Bija vairāki domubiedri – kaimiņu puikas un arī kolhozā šo lietu atbalstīja brāļi Juris un Andris Rozentāli. Radās doma, ka šī lieta patīk un ar to jānodarbojas. Man bija mopēds, tad motocikls - parasti ielas braucamie, bet paša skrūvēti un pārtaisīti, pielāgoti braukšanai sacensībās. Toreiz nebija kā tagad – ja nauda atļauj, ieej veikalā, nopērc motociklu, formu un brauc.” Atceroties gaitas lielajā sportā, Viesturs saka: Sportistam jābūt ar savu mērķi – jāzina, kas tu gribi būt, uz ko tu tiecies, ko tu gribi sasniegt savā attīstībā. Un tad pa trepītēm jākāpj uz augšu. Sacensības – tie jau ir svētki, kad aizbrauc, nostartē un vinnē. Tā skaisti, eleganti, meistarīgi – ģeometriski pareizi, pa īsāko ceļu, bez liekām ārišķībām. Līdz tam ir melnais darbs – katru dienu. No rīta jāceļas agri, jāmobilizē sevi un jāpilda treniņu plāns. Nevar, piemēram, aiziet uz balli, nodejot visu nakti, pēc tam ilgāk pagulēt, izlaist dienas bez treniņiem. Smēķēt un dzert - profesionālajā sportā tas ir jāaizmirst. Jādomā arī par savu ēdienkarti, lai organisms būtu spēcīgs un saņemtu visu, kas tam nepieciešams, jālieto arī uztura bagātinātāji. Nepieciešams vesels organisms, tāpēc jāiziet regulāras medicīniskās pārbaudes. Arī treniņu plānus un slodzi vēlams saskaņot ar savu ārstu. Galvenās rakstura īpašības, kas palīdz sportā: mērķtiecība un gribasspēks. Vienmēr mērķis - būt pirmajam. Ja negrib vinnēt un nopelnīt to medaļu, tad nav jēgas braukt. Jābūt arī lielai pārliecībai par saviem spēkiem, tāpat arī saviem principiem un tie jāievēro. Jātur sevi rāmjos, jācenšas uzturēt normālas attiecības ar citiem, nepārkāpt normas.”

Taču ne tikai motocikli un tramplīna lēcieni Viesturam bijuši prātā. Daudz arī citu aizraušanos. Iemācījies ģitāru spēlēt, ierādījis draugs Aldis, kas pašmācības ceļā jau trinkšķinājis tīri labi. Jaunaucē tāds ansamblis bijis, kur ezernieki muzicējuši - Viesturs, Aldis, Ādams Ramons un Miervaldis Reiss. Spēlējuši ballītēs Ezerē, Jaunaucē, Rubā, Pampāļos. Klases audzinātāja Valentīna Mītniece, kuru Viesturs ar labu prātu atceras, jo bijusi ļoti saprotoša skolotāja, mācējusi iestāstīt, kā sportu un mācības apvienot. Viņa mācījusi vācu valodu un brīnījusies, kur gan Viesturs tik labi angliski iemācījies. Bet Viesturs angļu dziesmu tekstus pēc dzirdes norakstījis ar latviešu burtiem un dziedājis. Tolaik brauca skolotājs no Rīgas un skolā mācīja modernās dejas - valsi, fokstrotu, sambu, rumbu, ča-ča- ča. Viesturs arī dejojis, pat sacensībās Blīdenē piedalījies. Dejošana dzīvē noderējusi ne vienu reizi vien. Skaists esot bijis tas laiks. Sākumā, pēc ballītēm neizgulējies, bieži braucis tieši uz motokrosu, taču ilgi tā nevarēja. Tad ballītēm atmeta ar roku, un galvenais bija motocikls. Arī tagad ģitāra mājās, bet Viesturs reti to paņem rokās, reizēm pats sev vai draugiem uzspēlē. Gadījušies arī nedarbi. Plīsuši puķu podi, logu stikli, kādreiz ar mopēdu izdevies puķu dobēm pāri pārbraukt. Bet tas viss bijis bez ļaunuma. Viesturs atceras, ka agrāk skolā skolēni cienīja skolotājus, bija lielāka kārtība. Šodienas visatļautība - tā ir pārprasta demokrātija. Bērni skatās filmas, kurās slepkavo, šauj. Tas viss slikti ietekmē bērnus. Viestura vēlējums: „Cerēsim, ka bērni būs gudrāki un labāki par vecākiem. Lai mums visiem veicas!”

Sagatavoja muzeja pulciņš (skolotāja Biruta Stone), Ezeres vidusskola